Gusts Ābele

Gusts ir «Kāpņu» saknes, stumbrs un lapas. Bez viņa «Kāpnes» gluži vienkārši nebūtu tādas, kādas mēs tās pazīstam. Brīžiem šķiet, ka viņš nudien ir neapturams un viņa radošajām izpausmēm nav limita, un, ja sastopat kādu, kuram neskauž viņa esošie un topošie sasniegumi, visticamāk esat sastapuši patoloģisku meli vai nākamo māti Terēzi. Gusts ļoti labi saprot, ko un kad var atļauties pateikt, un ar viņu robeža starp draudzību un koleģiālām attiecībām pilnībā pazūd. Viņš ir mainīgs, gluži kā koki cauri gadalaikiem, kaut viņa vizuālais tēls mūždien saistās tikai ar vienu – zelta rudeni.